Februāris kā skolas svētku mēnesis bija iemesls, lai aicinātu uz sarunu skolas patriotu, absolventu un pasniedzēju Mārtiņu Jurciņu. Ar lepnumu priecājamies kopā ar Mārtiņu par Cēsu arodu skolas 100 gadu salidojumā saņemto Izglītības un zinātnes ministrijas Pateicības rakstu par ieguldījumu izglītības iestādes attīstībā. Jautāts kā Mārtiņa ceļš vedis uz Cēsu arodu skolu, viņš saka: “Par izvēli profesionālajā skolā vispār nebija variantu. Man tas likās pašsaprotami – apgūt profesiju. Bez variantiem. Un Cēsu arodskola bija salīdzinoši tuvu mājām un ar ļoti labu prestižu! Skolu absolvēju mēbeļu galdnieka specialitātē. Jau pamatskolas laikā man patika darboties gan ar koku, gan ar datoriem. Datorapmācības tai laikā nepiedāvāja, tad paliku pie kokiem!”
Runājot par lielākajiem ieguvumiem no mācībām Cēsu arodu skolā, Mārtiņš apgalvo, ka visas prasmes, kas iegūtas praktiskajās apmācībās skolas laikā izmanto līdz pat šai dienai. “Disciplīnu, rūpību apguvu rasēšanas nodarbībās pie Skolotājas Annas Malējas. Jautri pavadīt laiku kopā ar kursu – ballītēs, kursu vakaros. Ir kontakti, kurus ieguvu, ejot praksē uzņēmumos, ir saglabājušies arī šodien, un tiek izmantoti lietderīgi.”
Jautāts, kā sanācis atgriezties skolā kā pasniedzējam, Mārtiņš ir pārliecināts: “Skolotāja velniņš man uz pleca sēdējis jau no pamatskolas 8. vai 9. klases, kad šad un tad klases biedriem mēdzu šo to paskaidrot vai iemācīt. Studiju gados Rīgas Tehniskajā universitātē paralēli mācībām pamēģināju strādāt skolā par meistaru, un likās, ka sanāk. Un, ja jau sanāk, tad jādara. Katram ir jādara tas, kas patīk un sanāk! Kad Rīgas 13.arodvidusskolu reorganizēja, pieteicos Cēsīs. Tieši tai brīdī pasniedzējus nevajadzēja. Bet… Pēc gada vai diviem man zvana un piedāvā – vajagot meistaru! Protams piekritu, un tā pamazām sākās mans ceļš atpakaļ dzimtajā pusē.”
“Jauniešiem rādu, ka nav tādas dzīves skolā un dzīves ārpus skolas. Tas viss ir kopā un saistīts, savijies, kā pīts grozs. Aicinu cienīt vecākus, meistaru, kolēģus un cienīt to ko tu dari! Mācu uzsūkt zināšanas un prasmes sevī cik vien var, cik vien es un skola var iedot, jo zināšanas un prasmes nekad nevar būt par daudz!” runājot par mācību procesu saka Mārtiņš.
Runājot par jauniešu izvēli – mācīties vai nemācīties profesionālās ievirzes skolā, pasniedzējs pārliecināts, ka izvēle katra paša rokās. "Domāju, ka, profesionālās skolas ceļš noteikti ātrāk palīdzēs saprast, ko, kā un kāpēc darīt tālāk, palīdzēs izvērtēt lietas, kas patīk, kas patīk mazāk, kas sanāk, kas nesanāk. Jo vairāk mēs iepazīstam sevi, vidi, iespējas, jo ātrāk varēsim pieņemt pareizākus lēmumus dzīvē. Ir milzīga atšķirība krāsās, kādu mēs redzam pasauli no skolas sola, vai skatoties uz pasauli no pilnīgi jaunas, profesionālās skolas, prizmas. Un te nu tā izvēle jāizdara tagad vai pēc pāris gadiem?” pārliecināts Mārtiņš.
